Bislans Abdulmuslimovs
Kā atplaukt nacionālajam kapitālam?
Katru reizi, kad kāda ārvalstu kompānija paziņo par ienākšanu Latvijas tirgū vai ieguldījumiem kādā vietējā kompānijā, cilvēki lasa par to medijos un priecājas – būs investīcijas, izklausās ļoti labi. Taču reti kurš aizdomājas, ka ne katra investīcija ir laba, sevišķi mazā valstī. Jebkura investīcija no ārvalstīm, ja tā nav know-how, ir drauds vietējam kapitālam, jo jaunie investori izspiedīs no tirgus kādu citu, kuram naudas ir mazāk.
Rezultāts redzams jau tagad - šodien ir tikai viena nozare, par kuru varētu teikt, ka tā par 80-90% ir vietējo kapitālistu rokās - zivrūpniecība. Šo nozari, kas gadā apgroza150 miljonus latu, var nosaukt par nacionālu biznesu – tas līdz šim saglabājies vietējo cilvēku rokās, 95% produkcijas eksportē un dažos gadījumos pat iepērk izejvielas ārvalstīs. Mūsu valstī ir vēl trīs industrijas, kuras kopā ar zivrūpniecību veido teju 30% Latvijas IKP – kokapstrāde, gaļas pārstrāde un piena pārstrāde. Gaļas idustriju pārzinu labāk, parunāsim par to.
Kādreiz Rīgā bija vietējā fabrika Rīgas Miesnieks. Pirms gadiem piecpadsmit, kad tā piederēja vietējiem, atsevišķās produktu grupās Rīgas Miesnieka tirgus daļa sasniedza vairāk nekā 70%, kas ir ļoti iespaidīgs rādītājs. Pēc tam šo ražotni nopirka Rakveres investori no Somijas. Loģiski, ka viņiem nav vajadzības vienus un tos pašus produktus ražot gan Igaunijā, gan Latvijā, tādēļ Rīgas fabrika , kur iepriekš strādāja ap 800 cilvēku, tagad lielāko daļu produkciju ieved no Rakveres, un strādājošo skaits krietni sarucis.
Tomēr vienīgais, ko varētu pārmest cilvēkiem, kuri pārdod savus biznesus un spēcīgus zīmolus, ir patriotisma un veselīgas bezkaunības trūkums. Ar patriotismu es šoreiz domāju mīlestību pret savu darbu un profesiju un tikai pēc tam jau valsti kopumā. Paskatīsimies uz Kaukāza valstīm! Šī reģiona cilvēkiem iedvesmas avots ir kalni, tāpat kā latvietim – viņa zeme. Un savā zemē latvietis – saimnieks – ir spējīgs izdarīt visu, tāpēc es ticu lauksaimniecības un pārtikas nozares atdzimšanai.
Patlaban Latvijā ir tādi apstākļi, ka saglabāt biznesu savāš rokās var tikai patrioti un romantiķi, piemēram, mani konkurenti – SIA Nākotne. Kāpēc? Tas ir ģimenes bizness, un tad katrs cilvēks ir dārgs. Atšķirībā no ārzemnieka šīs ģimenes galvai, pirms atlaist kādu no darba, ir jāpaskatās acīs, izjūtot par viņu atbildību. Un šādām savējo attiecībām, tāpat kā ar pašu rokām ražotai produkcijai, ir ļoti augsta vērtība, kuru veido arī patriotisms. Savukārt runājot par veselīgo bezkaunību uzņēmējdarbībā, jāatzīst - to varam aizņemties no lietuviešiem. Dienvidu kaimiņi apgalvo, ka viņiem ir labāks piens par mūsējo un virza savu produkciju tirgū. Rezultātā 90% piena industrijas Lietuvā ir vietējo kapitālistu rokās, nevis kā pie mums, kur Rīgas piensaimnieks pieder pat ne šīs nozares spēlētājam, bet ASV nekustamo īpašumu fondam, lai gan Latvija ir trešajā vietā Eiropā aiz Francijas un Šveices kvalitatīvāko piena produktu ziņā. Ambīciju trūkums ir viens no iemesliem, kāpēc latvieši pārdod savus uzņēmumus. Un jāsapņo ir nevis par to, kā kļūt par miljonāru, bet tālāk – kā nopelnīt miljardu, iekļūt Forbes sarakstā.
Ko darīt? 1995. gadā, kad Latvijā ienāca dažādas finanšu struktūras, cilvēkiem, lai paturētu ražošanu savās rokās, nācās ieķīlāt visu, kas viņiem bija, tāpēc noliecu galvu to uzņēmēju priekšā, kuriem izdevās saglabāt biznesu. Taču pēkšķi kļūt par šādiem patriotiem ir ļoti grūti, tāpēc atgriezīsimies pie ekonomiskajiem procesiem. Pirmkārt, beidzot ir jāpieņem likums par lobiju. Zinu, ka protekcionisms Eiropas Savienībā ir aizliegts, taču visās valstīs tas reāli darbojas. Nevaru iedomāties, ka Francijā kādā valsts iepirkumā par piena produktu piegādi bērniem uzvarētu Latvijas uzņēmums, nevis, teiksim, Danone, un tas ir loģiski. Otrkārt, jābūt bankai vai fondam, kas ieturētu šo nacionālo virzienu, lai, pirms pārdot kārtējo rūpnīcu ārzemniekam, pirkuma iespēja būtu arī vietējiem. Kad runa ir par miljonu darījumiem, neviena skandināvu banka nelielajam Latvijas uzņēmumam neaizdos miljonus, lai paplašinātos. Šāda misija bija jāuzņemas Hipotēku un zemes bankai, tomēr arī tā jau ir pārdota. Tikmēr pareizo virzienu ir uzņēmusi Citadele, kuru jau atkal grasāmies pārdot. Trešais risinājums – mazajiem apvienoties ar lielajiem un strādāt ar vienu zīmolu. Lielais augs, un mazais augs līdz ar viņu.
Un vēl- jātiek vaļā no padomju stereotipiem. Atcerēsimies, ka bagāts cilvēks ir laipns un apmierināts, bet nabags - nikns. Tāpēc ar katru kapitālistu – par vienu apmierināto vairāk.
Autors: AB Holding īpašnieks
