Jurģa Liepnieka raksts žurnālā "KLUBS" (2012.gada maijs).

Tā nu ir sanācis, ka liktenis mani pēdējā laikā ir savedis kopā ar daudziem čečenu tautības cilvēkiem. Nu jau varu teikt, ka pazīstu daudzus. Esmu ticies ar šīs tautas pārstāvjiem gan šeit, gan Maskavā, gan citās valstīs un jo vairāk es iepazīstu čečenus, jo  biežāk man ir jādomā par latviešiem.

1944.gada  23.februārī  Staļins izveda izsūtījumā un izkaisīja pa Sibiriju, Kirgīziju un Kazahiju visu čečenu tautu. Nevis tā kā latviešu gadījumā lielu tautas daļu, bet gan visu tautu.

Lai gan precīzi skaitļi nav zināmi, tiek uzskatīts, ka īpaši nežēlīgajā izvešanā februāra salā un izsūtījuma pirmajā gadā bojā gāja ap 40% visu čečenu.

Čečeniem tika atļauts atgriezties dzimtajās vietās Hruščova atkušņa laikā 1956.gadā.

Pēc 1959. gada tautas skaitīšanas datiem, Čečenijā tajā laikā bija 238 000 čečenu.

Saskaņā ar tiem pašiem oficiālajiem tautas skaitīšanas datiem - trīsdesmit gadu laikā čečeniem izdodas savu skaitu trīskāršot un 1989.gada tautas skatīšanā čečenu ir jau 715 000.

Šie skaitļi izskatās dīvaini un paši čečeni to izskaidro ar savu kategoriski noraidošo attieksmi pret padomju varu un tamlīdzīgām padomju varas procedūrām, kā tautas skaitīšana, kas tikusi masveidā sabotēta. Čečenuprāt, no izsūtījuma viņi atgriezās jau vairāk kā pusmiljons un līdz kariem ar Krieviju deviņdesmitajos jau bija gandrīz miljons.

Patiesībā galvenajā jautājumā abas versijas ir līdzīgas, proti, abos gadījumos tās norāda par milzīgiem dabiskā pieauguma tempiem.

Divos brutālos un asiņainos karos ar Krieviju deviņdesmitajos gados pēc dažādām aplēsēm atkal iet bojā vismaz 200 000 čečenu. Tomēr šobrīd, saskaņā ar oficiālo informāciju, Čečenijā dzīvo  1 200 000 čečenu, proti, vairāk kā jebkad tautas vēsturē.  Vēl vismaz simts tūkstošu čečenu ir izkaisīti pasaulē, veidojot stipras un saliedētas kopienas.

Pat ja šie pēdējie oficiālie dati ir manipulēti, lai slēptu sekas, kuras atstājuši Čečenijas/ Krievijas kari, tik un tā ir acīmredzami, ka pat sabombardētajā Čečenijā, bez ūdens, elektrības, siltuma un pilnvērtīgas pārtikas, pastāvīgu Krievijas armijas tīrīšanu, arestu un vardarbības fonā, čečeniem ir dzimuši daudz vairāk bērnu, kā tajā pat laikā Eiropas savienības un NATO dalībvalstī Latvijā.

Uz šī fona Latvijas debates par to, kāds pabalsts, kāda atlaide, kāda brīvbiļete labāk palīdzēs risināt Latvijas demogrāfiskās problēmas, izklausās traģikomiski.

Čečeniem lodes svilpoja pār galvām, bet viņi sabumbotās mājās, nezinot, vai tēvu rīt neaizvedīs un nenošaus tikai tāpēc, ka viņš ir čečenu vīrietis, tik un tā radīja bērnus un pasaku vietā stāstīja tiem, ko nozīmē būt čečenam – vienam no neuzvaramas un nesalaužamas tautas, no neieņemama ciema, no ielas, kurā nekad neatradīsies neviens nodevējs, no ģimenes, kurā katrs jebkuros apstākļos būs gatavs mirt par savu radinieku. Būt čečenam - tas ir spēcīgs kods, kurš katra čečena smadzenēs un dvēselē ir iededzināts ar īpašu krāsu. Jūs saprotiet, kuru krāsu es domāju.

Mūsu divu mazo tautu salīdzinājums ir šokējošs.

Latvieši, salīdzinājumā ar čečeniem,  Staļina represiju laikā cieta daudz mazāk, bet to, kas notika deviņdesmitajos vispār, ir nepieklājīgi salīdzināt. Tomēr latviešu smagais liktenis, atceres, piemiņas un sēru dienas, netaisnība, kuru mums nodarījuši visi, ieskaitot mūsu pašu vadoņus, ir tas kods, kuru īpaši izkoptās formās mēs glabājam savās sirdīs saviem tā arī nedzimušajiem bērniem.

Es neesmu saticis nevienu čečenu, kuram būtu jelkādas šaubas par čečenu valodas vai kultūras izdzīvošanu, par tautas pastāvēšanu, par cittautiešu informatīvās telpas iespiešanos, par visu to, kas tā biedē latviešus.

Visbiežāk paši jautājumi par šādām tēmām tiek vai nu pārprasti, vai uzņemti ar neizpratni. Kā gan kaut kas var notikt ar čečenu valodu vai kultūru?

Čečeniem tāda ideja ir pilnīgi sveša un stāsts parasti novirzās uz to, ka mēs (čečeni) esam kopš viduslaikiem karojuši ar Krieviju un jebkuru citu naidnieku vairāk kā trīssimts reižu visdažādākajos karos un, ja vajadzēs, karosim vēl trīssimts reizes, bet čečenu tautu nav iespējams pakļaut.

Jānorāda, ka visos šajos karos čečeni ir cīnījušies pret grandiozu pārspēku un man ir ļoti grūti paskaidrot saviem čečenu draugiem, kas tie bija par argumentiem, kāpēc latvieši nepretojās Padomju Savienības okupācijai un atdeva savu neatkarību bez neviena šāviena, pretstatā čečeniem vai tiem pašiem somiem.

Cik reizes vispār ir karojuši latvieši? Paši saorganizējušies un paši savā vadībā karojuši par savu brīvību pret grandiozu pārspēku, pat ne uz dzīvību, bet uz nāvi, varbūt pat bez īstas cerības uzvarēt, tikai tāpēc, lai tautas gods netiktu samīts, lai tautas pašcieņa netiktu iznīcināta, lai senču piemiņa netiktu aptraipīta?

Ja 1236. gada žemaišu un zemgaļu kopīgo uzvaru purvainajā Saules zemē neskaita, tad latvieši ir karojuši vienreiz – pret Bermontu un šāds cienīgs solis arī ļāva izveidot savu valsti.

Tad latvieši nekaroja ar Padomju Savienību un zaudēja savu valsti. Tieši šis kaunpilnais fakts rada vēsturisko traumu, kas padara tik sāpīgus visus jautājumus, kas saistās ar krieviem un okupāciju. Mēs nekarojām, mēs nobijāmies, mēs kaunpilni padevāmies lielvaru lēmumiem, neizrādot nekādu pretestību, tāpēc mums ir tik nenormāli svarīgi, lai neviens nepšaubītu, ka tā tomēr bija īsta okupācija. Tāpēc mums ir tik grūti piedot. Jo var piedod pāri darījumu citam, bet piedot sev pašiem savu vājumu ir ļoti grūti. Tāpēc mēs arī nevaram pāršķirt lappusi un, atšķirībā no tiem pašiem somiem vai čečeniem, nespējam pārslēgties uz nākotni, uz iespēju izmantošanu, uz milzīgajām tirdzniecības un biznesa iespējām, kuras cita starpā paver miers (vai pamiers) ar bijušo ienaidnieku un kurš ļauj nostiprināt savu valsti, uzkrāt spēkus, bagātību, bez kuras nekāda cīņa ar ienaidniekiem nav iespējama.

Domāju, būs godīgi teikt, ka latvieši bija gatavi karot arī 1991.gada barikāžu laikā. Savā ziņā pat karoja un šajā karā bija kritušie. Šāds cienīgs solis ļāva atgūt neatkarību. Tas tad arī viss, lai gan latvieši acīmredzami nav slikti karavīri. To mēs esam pierādījuši, karojot visdažādāko okupantu un svešu varu armijās un daži vēl tagad turpina domā to, ko šie okupanti bija viņiem iestāstījuši – proti, ka tā karošana bija par brīvu Latviju.

Šo lētticīgo muļķību, visprastāko uzķeršanos uz svešu armiju politdaļās izstrādātajiem māņu lozungiem un pāris lētās skrejlapās izlasītiem meliem, daži pat kaut kā uzskata par godināmu.

Jā, mēs esam ļoti atšķirīgi no čečeniem. Kāpēc tas tā ir, kā tas ir iespējams, ka divas tautas var būt tik ļoti atšķirīgas, kas nosaka šo atšķirību, es nezinu, bet skaidrs šķiet viens – ja mūsu raksturā, mūsu pierastajā savu sāpju un zaudējumu apdziedāšanā, sevis kā upura un bārenīša uztverē, kaut kas nemainīsies tajā virzienā, kuru mums norāda tādas tautas kā čečeni, tad nekādas nākotnes latviešu tautai patiešām nav.
Čečeni savās piecu un septiņu bērnu ģimenēs savu skaitu pēc piecdesmit gadiem atkal būs dubultojuši, (čečeniem ir pieņemts uzskatīt, ka ideāla ģimene ir tā, kurā ir pieci dēli un divas meitas), bet latvieši būs pabeiguši savu darbu pie sevis iznīcināšanas. Mūsu pilnīgi noteikti būs stipri mazāk par miljonu un cik no tiem Latvijā - to labāk pat neminēt.

Es esmu prasījis čečeniem, kā viņi skaidro šādas atšķirības, kur viņi redz tām cēloņus.

Mēs sadodamies rokās, gan priekos, bet jo īpaši bēdās. Mēs vienkārši turamies kopā, man atbildēja.

Jā, es domāju, tā ir patiesība. Latvieši nešaubīgi ir gudra un talantīga tauta, un arī karavīri nebūtu sliktāki par čečeniem, es par to nešaubos ne mirkli, bet mēs nemākam neko darīt kopā. Sadarboties.

Mēs toties mākam apkarot viens otru, uzbrukt saviem līderiem un lielākajām personībām. Pie mums katrs, kurš nedaudz ir pacēlies virs pelēkas viduvējības, kaut ko sasniedzis, kļūst par savas valsts un savas tautas ienaidnieku. Viņu ātrāk vai vēlāk noskaudīs, samīcīs, vids, knabs, attiecīgie žurnālisti un partijas. Atradīs kādu kļūdu, kādu netikumiņu, kādu vājībiņu un priecāsies un gavilēs, vaikstīsies un sodīs, cik bargi vien iespējams.

Nedod dies’, ja viņš vēl interesēsies par politiku, proti, par to, kā palīdzēt Latvijai. Tad arī ar cietumu jārēķinās. Ja atskatās uz pēdējiem divdesmit gadiem, tad no tiem latviešu līderiem, kas šo valsti atjaunoja, kas panāca iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO, tikpat kā neviens nav izbēdzis savas tautas nicinājuma. Tikpat kā neviens nav izbēdzis no viduvējību, kuras nekad neko nav radījušas, diriģēta nosodījuma un vajāšanas.  Mēs esam apguvuši visai drošu recepti iznīcībai.

Labā ziņa tā, ka laiks vēl ir. Kā rāda čečenu piemērs, dubultot savas tautas lielumu var pat  salīdzinoši īsā laikā, ir tikai kaut kam jānotiek domāšanā. Padomāsim par to.

Pārpublicēts no žurnāla KLUBS